Mēs ilgojamies redzēt, kā mūsu draudzes mainās, piepildās ar Dieva godību un spēku. Savukārt Apustuļu darbi rāda mums virzienu, kurā ir jāiet, lai to piedzīvotu.
Apustuļu darbu 3. nodaļā, Vasarsvētku dienā, Pēteris un Jānis bija tikko piedzīvojuši vēsturisku garīgo atmodu. Jēzus sekotāji bija sapulcējušies augšistabā, kad Svētais Gars nāca pār viņiem un piepildīja ikvienu tajā vietā. Kad ārpusē sapulcējās pūlis, Pēteris Svētā Gara iedrošināts, sludināja un stundas laikā trīs tūkstoši cilvēku kļuva par Kristus sekotājiem.
Tad Pēteris un Jānis devās uz Templi, pa ceļam sastopot ubagu, kurš nespēja staigāt. Kad ubags prasīja kādu dāvanu, Pēteris viņam teica, „"Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā - staigā!" (Apustuļu darbi 3: 6).
Acumirklī ubags tika dziedināts. Taču šim brīnumam bija arī vēl kādas, nozīmīgākas sekas: „Viņam pie Pētera un Jāņa turoties, visi ļaudis izbijušies saskrēja pie tiem tā sauktajā Salamana ailē.” (Apustuļu darbi 3:11). Te varēja vērot kādu pārsteidzošu Dieva Godības manifestāciju.
Es vēlos uzsvērt piecas lietas, šajā notikumā, kas mums norāda uz Dieva godību un kā Viņš vēlas pagodināties cilvēku dzīvēs.
Izdziedinātais vīrietis „turējās” („pieķērās” angļu tulkojumā) pie Pētera un Jāņa (3:11). Šeit mēs redzam kādu, kas nekaunoties ir sagrābis, apustuļus tā it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība. Tā it kā vīrietis teiktu „Dieva klātbūtne ir reāla! Es esmu te sēdējis gadiem, lūgdams pēc palīdzības, taču nekad neko tamlīdzīgu vēl neesmu redzējis. Viņš ir saviļņojis manu dvēseli tā, kā es to vēl nekad neesmu piedzīvojis!”
Dievam patīk, kad mēs Viņam pieķeramies. Viņam patīk sirdis, kas meklē un sauc uz Viņu: „Dievs, Tava godība ir pārāk liela, lai to palaistu to garām. Es pieķeros tām cerībām, kuras Tu man esi devis – cerībai uz dziedināšanu, pārveidošanu, cerībai uz Tavu klātbūtni manā dzīvē un manā pasaulē.”
„Visi ļaudis” saskrēja, lai redzētu, kas ir noticis (3:11). Kad Dievs atklāj savu godību spēkā, vienaldzīgo nav. Viņa spēka diženums pievērsīs ikviena uzmanību.
Iedomāsimies, ka ubaga brīnumainā dziedināšana būtu notikusi mūsu draudzē. Mēs nespētu nopirkt pietiekami daudz krēslu, lai izsēdinātu visus nākošā dievkalpojuma apmeklētājus. Un es te nerunāju tikai par ziņkārīgajiem, kuri vēlētos paskatīties uz vēl vienu izrādi. Mēs visi esam izslāpuši pēc Dieva pieskāriena mūsu dzīvēs. Mūsdienās ticīgie, tieši tāpat, kā neticīgie cieš sāpes, klīstot apkārt, kā nomaldījušās avis, bez gana, ilgojoties pēc patiesām lietām. Tāpēc, kad parādās Dieva godība un ienes atspirgšanu mūsu dzīvēs, tas piesaista ikviena, nevis tikai dažu uzmanību.
„ … visi ļaudis izbijušies saskrēja”(3:11). Kad cilvēki redzēja, ka ubags tika dziedināts, viņi brīnījās, „Nekas, ko mēs līdz šim esam piedzīvojuši tam nelīdzinās. Patiesi Dievs ir šajā vietā!”
Ļauj man pavaicāt: Vai tu vēlies piedzīvot ar Dievu lielākas lietas savā dzīvē? Vai tu vēlies, lai Viņa godība ienāk tavā mājā, laulībā, tavu bērnu dzīvēs un izmaina visu tā, ka visi apkārtējie ir izbrīnīti? Zini ko? Dievs arī to vēlas! Viņš vēlas, lai tu būtu pārsteigts par Viņa godību un ko tā spēj paveikt. Un Viņš vēlas, lai pasaule tev apkārt ir izbrīnīta par to godības spēku, kas ienes jaunu dzīvību situācijās, kur līdz šim valdīja neveiksmes un sakāve.
Visi ļaudis „saskrēja” (3:11). Es jautāju, vai arī tu neskrietu? Debesu godība, kas parādījās tajā vietā bija tik reāla, tik šķīsta un patiesa, ka tā pievilka cilvēkus, kā magnēts. Iekšējā balss viņiem sacīja, ka tas pie kā viņi skrien ir mīlestība. Un tas viņiem deva cerību uz kaut kā piepildīšanos: Dievs darbojas un viņu dvēseles ilgas tiks apmierinātas.
Kurš gan sāpināts vīrietis, sieviete, vai bērns neskrietu uz vietu, kur Dievs atbild uz ilgi piedzīvotām ciešanām, kur notiek brīnumaina dziedināšana? Tā patiesi ir „Jēzus kustība”. Un tas nenotiek tāpēc, ka kāds to būtu izplānojis ar savu atjautību vai labām organizatora dotībām, tas notiek, tāpēc, ka Dievs atklājas. Lai arī kur Viņa godība parādītos – vai patiecoties ticības pilnai sludināšanai, vai vienkāršai liecībai – cilvēki skries, lai to izbaudītu.
Cilvēki „skrēja kopā (angļu tulkojumā) pie tiem”(3:11). Īpaši svarīgs šeit ir vārds „kopā”. Cilvēki necentās viens otru pagrūst, lai tiktu garām. Viņi skrēja kopā, kā viens vesels, bijībā par Dieva brīnišķīgās klātbūtnes spēku.
Viņa godībai ir tas spēks, kurš mūs vieno bijībā. Patiesi, tas ir Dieva nolūks, lai mēs, aizmirstot atšķirības, piedodot pārdarījumus, atstātu savus upurus pie altāra, ietu pie tiem, kuriem ir nepieciešama mūsu piedošana, vai arī pie tiem kuriem mums ir jāpiedod.
Mēs nevaram gribēt, lai godības pilnais, bijību iedvesošais Dievs darbotos mūsu vidū, ja mēs turpinām runāt ļaunu, esam nenovīdīgi, un atsakāmies piedot otram. Kāpēc gan lai neticīgie skrietu uz draudzēm, kur valda ļaunums un sašķeltība? Dieva godība savieno mūsu sirdis, taču kā gan tās varētu būt savienotas, ja mēs nespējam atteikties no nevienprātības mūsu vidū?
Kāpēc kādā draudzē, vai pie kāda cilvēka Dieva godība atklājas, bet pie cita nē?
Pēteris mums dod atbildi, notikumā pie tempļa. Viņš teica, šiem pārsteigtajiem cilvēkiem, „Izraēlieši … Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs, ir godā cēlis Savu kalpu Jēzu”(Apustuļu darbi 3:12-13).Dievs savu godību, varenību un spēku atklāj tikai un vienīgi caur Kristu. Dieva godība neatklājas gudros un spēcīgos cilvēkos, vai caur lieliskiem plāniem un ģeniālām stratēģijām. Viņa godībai ir tikai viens avots: Viņa kalps Jēzus.
Tā ir un vienmēr ir bijusi cerības zīme draudzei. Ja mēs vēlamies piedzīvot Kristus godību savās dzīvēs un draudzēs, tas nenāks, kā mūsu spēka, vai plāna rezultāts. Mēs to piedzīvosim, tikai, iztukšojot sevi, lai Viņš varētu mūs piepildīt. Mums ir jāsaka tāpat, kā Jānim Kristītājam, „Viņam vajag augt, bet man iet mazumā” (Jāņa 3:30).
Jūs varētu jautāt, „Es zinu, kā sevi iztukšot, bet, kā lai es sevi piepildu ar Dieva godību?” Vecās Derības laikos daudzi ir jautājuši šo pašu jautājumu, saucot uz Dievu, „Kungs, cik ilgi vēl līdz, Tu nonāc un rādi savu godību?” Mozus arī ir izdvesis šādu saucienu. „Rādi man, lūdzams, Savu godību!" (2. Mozus 33:18). Vārds „lūdzams” ietver sevī lūgšanos ar dziļām dvēseles nopūtām un ilgošanos, izsakot vajadzību, kuru neskatoties ne uz ko ir jāpiepilda.
Dievam laikam patika Mozus lūgums, jo Viņš nolēma viņam atklāt savu godību. Viņš lika Mozum paslēpties klintī un paslepus lūkoties, kamēr Viņš gāja garām, jo Viņš zināja, ka pat Mozus nespēj uzlūkot Viņa godības spožumu. Mozum bija iespēja tikai nedaudz palūkoties uz Dieva godību, taču pat šis nelielais godības stars viņu ietekmēja neatgriezeniski.
Daudzi no mums ir dzirdējuši, ka Mozum nonākot no kalna un uzrunājot Izraēlu vajadzēja aizklāt seju ar apsegu, jo tā pārāk spoži spīdēja. Taču patiesībā Raksti mums saka, „Un, kad Mozus beidza ar viņiem runāt, tad viņš savu vaigu aizklāja ar apsegu.”(2. Mozus 34:33). Kad Mozus bija beidzis runāt uz cilvēkiem, tad viņš apsedza seju. Kāpēc gan tā?
Pāvils to izskaidro otrajā vēstulē korintiešiem: ”Mozus, kas klāja apsegu pār savu vaigu, lai Izraēla bērni neredzētu, kā izbeidzas tas, kam jāzūd.” (2.Korintiešiem 3:13).
Pāvils izsaka kādu drosmīgu apgalvojumu, ka šis Dieva godības veids beigsies. Pāvils to runāja par godību, kas bija redzama Mozus sejā. Pat tik spoža Dieva godības klātbūtne galu galā izbeigsies. Kāpēc? Spožums Mozus sejā nebija patstāvīgi klātesošs.
Taču, Pāvils saka arī to, ka ir kāds Dieva godības veids, kas neizzūd. „Jo, ja tam, kam bija jāzūd, bijis spožums, tad jo vairāk būs spožums tam, kas paliek.” (3:11). Pāvils te runā par Dieva godību, kas iemiesojas tikai un vienīgi Jēzū Kristū. „Tāpēc ka mums ir tāda cerība, mēs runājam ar lielu drosmi, un ne tā kā Mozus, kas klāja apsegu pār savu vaigu.” (3:12-13). Pateicoties Kristus godībai mēs esam iedrošināti tādā mērā, kā pat Mozus nebija! Pāvils paskaidro: „Bet, līdzko atgriežas pie Tā Kunga, tur sega tiek noņemta. Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība. Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.” (3:16-18).
Caur Kristu mūsos ir godība, kas neizzūd. Tieši tāpēc mūsu drosme ir lielāka pat par to, kāda tā bija Mozum, jo to stiprina Kristus gars. Tā Kunga godība bija pār Mozu ar to brīdi, kad viņš bija Dieva klātbūtnē, un cilvēki nespēja atraut acis no viņa. Taču Mozum vajadzēja apklāt seju, lai cilvēki neredzētu, kā tā pazūd.
Ar mums viss ir savādāk. Pateicoties Jēzum, Dieva godība mūsos nekad nepārstāj darboties. Tā patstāvīgi pārveido mūs no „spožuma uz spožumu”. Mums pieder patstāvīga, nemainīga, nezūdoša godība!
Kādam brīnišķīgam Dievam mēs kalpojam. Viņš saka, „Kad tu atnāc Manā namā svētdienas rītā, lai piepildītos ar Manu godību, tā nesāks izzust pirmdienas rītā. Tā otrdien nekļūs tik vāja, ka tu sāksi ilgoties pēc nākamās svētdienas. Tas nav Mans nodoms. Mana godība paliek tevī visos laikos un tā nevis izzūd, bet gan pieaug!”
Nav tā, ka šī patiesība būtu domāta tikai nelielai Kristus miesas daļai. Tā ir patiesība, kas domāta visiem, kas seko Jēzum no paša vājākā, līdz stiprākajam, no jaunākā līdz vecākajam. Dieva apsolījums piepildīt mūs ar savu godību ir jā un āmen ikvienam ticīgajam.
Pāvils pasludina, ka Viņa godība nes brīvību no grēka važām, no izmisuma un sakāves, no remdenības un apātijas. Tiem, kas dzīvo Kristū, vairs nav nepieciešams apklāt seju ar apsegu. Mēs tiekam Viņa godības pārveidoti, Viņa līdzībā. Šāda veida godība liek cilvēkiem skriet pie Dieva nekaunoties par slāpēm.
Ir pienācis laiks, lai mēs noliktu malā ikvienu lietu, kas apklāj Dieva godību mūsu dzīvēs. Vai jūsu sirdīs ir kas tāds, kas aptumšo Dieva godību jūsos un attur citus nākt pie jums? Vai ir kāda neslavas celšana, rūgtums, vai nepiedošana jūsu sirdīs? Vai jūs nomoka kāds ierasts grēks?
Tā tam nav jāturpinās. Baiļu apsegam, ar kuru sātans ir jūs apklājis vairs nav spēka. Viņa meliem, ka jūs esat pārāk vājš vairs nav varas pār jums. Dievs saka, ka Viņa godība dus pār nespēcīgajiem, tā piepilda māla traukus. (2.Korintiešiem 4:7). Dieva godību izstaro cilvēki ar salauztām sirdīm, kuri savās dzīvēs sastopas ar grūtībām. Kad mūsu Kungs parāda savu godību, Viņš pārvērš sakāvi uzvarā, miesīgu nevarēšanu dievišķā spēkā.
Tici Viņa teiktajam vārdam tev: „Tev nav jādzīvo sakāves pilna dzīve. Tev nav jādzīvo dzīve, bez liecības. Es pagodināšos tavā dzīvē, tā, ka tas tevi pārsteigs. Pazuduši cilvēki tuvosies Man caur tavu dzīvi. Un kad tas notiks, viņi teiks, „Patiesi, Tas Kungs ir šajā vietā.”